Advente – pozitīvās domāšanas laiks

Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir interesējušies par pozitīvām lietām, kas dzīvi padara labāku. Bībelē teikts, ka ,,noskumušajam nav nevienas labas un priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ikdienas patīkamu labsajūtu” (Salamana pamācības). Tātad ja cilvēks koncentrēsies uz pozitīvo, viņš jutīsies priecīgs un apmierināts ar dzīvi. 4.gs.p.m.ē. sengrieķu filozofs Aristips atzina, ka dzīves mērķis ir pēc iespējas vairāk pozitīvo emociju un ,,laime ir cilvēks hedonisko piedzīvojumu summa’’. Arī sengrieķu filozofs Dēmokrits norādīja, ka laimīgas dzīves gandarījums ir nevis cilvēka ieguvumi, bet gan viņa reakcija uz savas dzīves notikumiem.

Pozitīvā domāšana – tas ir savdabīgs instruments, ar kura palīdzību varam pārkārtot savu dzīvi, padarot to krāšņu un laimīgu (Opras Vinfrijas grāmata „Ko es skaidri zinu”).

Cilvēks pats rada apstākļus savu sapņu piepildīšanai. Tādējādi tā jau ir mērķtiecīga rīcība.

Valodnieki norāda, ka liels spēks ir pateiktajam vārdam. Ar tā palīdzību var sāpināt, ievainot, var iedrošināt, sajūsmināt, darīt laimīgu. Domu spēks un emocijas. Amerikāņu psihologs Ēriks Berns skaidro, ka no zinātniskā viedokļa kvantu fizika šodien ir apstiprinājusi, ka katrai domai ir sava vibrācija un ar savām domām cilvēks savai dzīvei piesaista noteiktu dzīves stilu, cilvēkus, notikumus un lietas. Domāt, runāt, dzīvot pozitīvi nozīmē būt pozitīvam savās emocijās.

Tātad pozitīvas domāšanas ieguvumi: labvēlīgi ietekmē veselību, pagarina mūžu, samazina depresijas iespējamību, baiļu līmeni, nodrošina labāku psiholoģisko un fizisko labklājību, samazina nāves risku no sirds un asinsvadu slimībām, attīsta personību, tā ir apmierinātība ar sevi.

Amerikāņu psihologs Roberts Plomins uzskata, ka cilvēkā optimismu veido viņa ģenētiska. Savukārt psihologa Eriks Eriksons viedoklis: bērnā no dzimšanas līdz viena gada vecumam ar mātes starpniecību integrējas sabiedrības ieradumi, domāšana, bērna sāk piemēroties. Pamati personības pašizjūtai un dzīvot spējīgumam, fiziskai un garīgai veselībai tiek likti līdz 5 vai 6 gadu vecumam.

Izrādās, ka tās tautas un kultūras, kuras piekopj regulārus reliģiskos rituālus, tic augstākajam, izjūt pietāti pret pasauli. Viņi ir apmierinātāki un pozitīvāki.

Savukārt Rietumu sistēmā, kamēr cilvēks nebūs apmierināts ar pamatvajadzībām, pozitīvā domāšana nebūs aktuāla (Ābrahama Maslova pašaktualizācijas teorija). Tādējādi pagājušā gadsimta 90.gadu beigās, kad Rietumu kultūrā bija iestājies zināms pārticības un materiālā nodrošinājuma laiks, psihologi atzina, ka jāsāk vairāk runāt par pozitīvām lietām. Tas bija sākums poiztīvajai psiholoģijai. Tāpēc jau Latvijā pozitīvā domāšana ienāca vēlāk – laikā, kad lielākajai sabiedrības daļai vairāk vai mazāk bija apmierinātas pamatvajadzības.

Latvijā pozitīvā psiholoģija datējama ar 2004. – 2005.gadu. Kā norāda psiholoģijas doktore Guna Svence, tad  latviešiem joprojām vairāk raksturīgas skumjas nekā prieks, vairāk depresija nekā priecīgs noskaņojums. Mūsu valstī tā joprojām ir aktuāla problēma.

Jāveido pozitīvā attieksme kā ieradums. To iespējams: ja cilvēks ir pateicīgs, lasa iedvesmojošas grāmatas, pieraksta vismaz vienu pozitīvu lietu par katru dienu, izvairās no negatīviem cilvēkiem un meditē. Tāpēc pozitīvi domājošs cilvēks spēj viegli uztvert jaunu informāciju, kas sekmē personīgo izaugsmi un veicina attīstību. Pozitīvajiem ir izteiktāka pozitīvā komunikācija. Varbūt Advente ir īstais laiks, lai aizdomātos par poztīvo domāšanu?

 

Raksts sagatavots ar Vides reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas budžeta līdzekļiem projekta “Sabiedrības un reģionu robežlīnijas žurnālā A12”.