Tag: #Pierobeža

Rēzeknes un Narvas kopīgās robežlīnijas

Inga Čekša-Ratniece, Māris Justs

Kaut arī Latvijas Rēzekne un Igaunijas Narva atrodas 418 km attālumā viena no otras, abām pilsētām ir kopīgas iezīmes. Šīs robežlīnijas īpaši vērojamas pēc 2.pasaules kara. Abas pilsētas ļoti cieta kara laikā. No lielās Padomju Savienības uz tām pārsvarā sabrauca jaunatne. ,,Pirms kara tā bija kā skaista vecpilsēta. To būvējuši dāņi un zviedri. Vecas mājas bija kaut kas līdzīgs vecajai Tallinas daļai. Līdz mūsdienām palikušās tikai kādas 5 pirmskara ēkas. Karš iznīcināja visas baznīcas, bet tās, kuras nepaspēja, nojauca padomju vara. Te dzīvo pareizticīgie, vecticībnieki, katoļi un citas konfesijas. Esošie daudzstāvu nami uzbūvēti 50.-80.gados’’, tā par Narvu stāsta pilsētas uzņēmējs Aleksandrs Broks. Arī Rēzeknē ieradās uz dzīvi cilvēki no lielās kaimiņvalsts, arī te tika būvētas daudzstāvu dzīvojamās ēkas un rūpnīcas. Abas pilsētas kļuva par rūpniecības centriem, izveidojoties maizes, piena kombinātiem, metālapstrādes un citu jomu fabrikām. Tādējādi 90.gadu beigās gan Rēzekne Latvijā, gan Narva Igaunijā piedzīvoja lielāko krīzi: rūpnīcas likvidētas, liels bezdarba līmenis. Joprojām abām pilsētām seko rūpniecības rēga ēna, sarūkot iedzīvotāju skaitam. Kā norāda Narvas uzņēmējs Aleksandrs Broks, cilvēki, īpaši gados jaunie ,,aizbrauca uz Somiju, Lielbritāniju. Tagad robežas ir atvērtas. Pensionāri palika, no kuriem vairums pārvācās uz dzīvi mazdārziņos’’. Arī rēzeknieši peļņas nolūkos ir izvēlušies vairāk Lielbritāniju, dodas arī uz Īriju, Vāciju un Norvēģiju.

Foto: Narvas pilsētas skati, informācijas valoda, uzņēmums Nakro.

 

 

 

 

 

 

Raksts sagatavots ar Vides reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas budžeta līdzekļiem projekta “Sabiedrības un reģionu robežlīnijas žurnālā A12”.

A12 5/2018

Jaunais žurnāla A12 numurs – par robežlīnijām un cilvēku drosmi

Jaunajā žurnāla A12 oktobra numurā lasiet par robežlīnijām un drosmīgajām latgalietēm, kuras  uzdrīkstas būt garīgā laika joslā. Latgale ir robežlīnija, kurā  saskaras kultūras un dažādu cilvēku garīgās izpratnes, tāpēc notiek sadursmes vai rodas kaut kas vienreizējs un dievišķs. Pētam līdzīgus reģionus pasaulē – ceļojam uz Narvu, kur plāno vērienīgu izglītības reformu valsts valodas apmācībā – apvienot igauņu un krievu skolas vienā.  Anna Paklone no Briseles uz dzimtas mājām Mērdzenē atbrauc ar džipu un restaurē senču māju, neskatoties uz 90-mit gadu vecumu. Evija Maļķeviča ir uzdrošinājusies atstāt labi apmaksātu darbu Rīgā un atgriezties Andrupenē, lai izprastu mālu, dabas un Visuma likumus un vienlaicīgi arī pati sevi.  Uzrietošā modes māksliniece Laima Jurča no Kārsavas pārsteidz krāsainos tērpos un apdrukās. Un tās sajūtas, krāsu dzīvīgumu Laima tver no bērnības un Kārsavas. Nost ar latviešu pelēko, ja dzīves un darbu paletēs ir slāviski košais. Deķu audēja Annele Slišāne par spēka avotu uzskata Zelču mājas un deču veidošanu salīdzina ar kvantu fiziku. Iepazīsti Latgali cilvēku darbos un cilvēku stāstos.

Tirdzniecības vietas

 

 

Vēsturiskais notikums Latvijai, Aglonai

Tūkstošiem ticīgo vakardien sveica pāvestu Francisku, ierodoties Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. Automašīnu straume un rindas pie bazilikas vārtiem apliecināja, ka 24.septembris tiek ierakstīts valsts vēsturē. Šādiem notikumiem netraucē arī lietus mākoņi, jo cilvēkos ir vēlme tuvumā redzēt Svēto tēvu un griba ticēt, lai arī laicīgajā dzīvē viss būtu labi. Apmeklētāju rindās bija daudz vecāka gada gājuma cilvēku, klāt bija arī ģimenes ar bērniem. Tie ir brīži, kad cilvēki ir daudz vienotāki un emocijas liek noticēt labajam sevī un citos. Tikai jautājums, vai pēc dievkalpojuma sabiedrība ir gatava vairāk rūpēties par atstumtajiem, kā to aicināja pāvests.

Uzgavilējot un mājot ar valsts karodziņu pāvestam Franciskam, kad viņš lidoja virs Aglonas un pa sakrālo laukumu pārvietojās papamobilī, cilvēkos sarosījās arī lepnums par savu valsti. Notikumu atspoguļoja arī vesels pulks ārvalstu žurnālistu. Tātad Latvijas, tai skaitā Aglonas, vārds izskanēja starptautiskajā vidē. Varbūt tā ir viena no iespējām, lai par Latviju vairāk zina pasaulē, un mazāk par mūsu valsts esamību brīnās vismaz itāļi, nemaz jau nerunājot par tālām aizjūras zemēm.

2017.gada 16. novembrī Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta Jeļenas Rudnikas floristikas darbu izstāde “Ziedu simfonija”. Izstādes autori daudzi cilvēki ir iepazinuši gan kā dzejnieci, gan kā mākslinieci, gan floristi – , vārdu sakot, kā cilvēku, kuru daba apveltījusi ar daudziem talantiem. Pēc izglītības Jeļena Rudnika ir pedagoģe, pēc dzīves aicinājuma – māksliniece un dzejniece, bet dvēselē – floriste.
Jeļenas Rudnikas gleznas jau vairākkārt tiek izstādītas Ludzas Novadpētniecības muzejā, viņas dzejoļi tiek publicēti vietējos laikrakstos un dzejas izlasēs, tie ir atrodami arī grāmatā “Latgales krievu lirika”.
Šīs brīnišķīgās mākslinieces darbi ne vienu vien reizi ir sajūsminājuši muzeja apmeklētājus, bet šoruden mums radās iespēja iepazīt vēl vienu Rudnikas kundzes talantu – skatītāju  vērtējumam tika izstādītas neparastas gleznas. Košo krāsu vietā māksliniece ir izmantojusi ziedlapas, smilgas, zāles stiebrus un pat koku mizu. Ar tik ikdienišķi parastā dabas materiāla palīdzību viņa ir radījusi patiesi neatkārtojamus darbus.
Izstādes atklāšanāas pasākumā darbu autore apmeklētājiem stāstīja, ka savus floristikas darbus veido “ošibanu” tehnikā (presētā floristika), kas tulkojas kā gleznošana ar ziediem. Floristikas dzimtene ir Japāna. Turklāt vēsturiski ar sauso ziedu kompozīciju veidošanu nodarbojās tikai vīrieši: mūki, karavīri un muižnieki. Par to nav jābrīnās, jo, nodarbojoties, pēc mūsu izpratnes, ar tik sievišķīgu nodarbi, vīriešos tika audzināta darba mīlestība un pacietība.
Lai pilnvērtīgi iepazītu visus Jeļenas Rudnikas talantus, noteikti ir jāieklausās viņas dzejas vārsmās un melodiskajās dziesmās. Muzikālo dāvanu visiem klātesošajiem bija sagādājušas mākslinieces novadnieces, istrēnietes, Natālija Leitāne un Jeļena Kreminska. Viņu vokālā dueta “Lirika” izpildījumā skanēja dziesmas ar J. Rudnikas dzejas vārdiem.
Dzimtais Istras novads ieņem īpašu vietu mākslinieces sirdī. Savā lirikā viņa tik bieži apdzied dzimtās malas skaistumu.
Tagad J. Rudnika dzīvo ciematā Ezersala Ciblas novadā. 34 savas dzīves gadus viņa veltījusi darbam Ezersalas skolā, kur pasniedza krievu valodu un literatūru, kā arī mājturību.
Viņas bijusī kolēģe, laba draudzene Anna Kujalova atcerējās, ka viņas aizraušanās ar floristiku sākusies, pateicoties tieši Jeļenai, kura pirms aiziešanas pelnītā atpūtā kādu dienu vienkārši teica: “Savu floristikas pulciņu nododu tavas gādīgajās rokās”. No šī brīža “ziedu glezniecības pasaule” ievilka Annu Kujalovu savos tīklos. Bet, kā pati Anna atzīst, “viņai vēl nav izdevies atklāt visus meistarības noslēpumus”.
Krāsu un tēlu daudzveidība mākslinieces darbos rada Ludzas muzeja izstāžu zālē īpašu atmosfēru. Iepazīstoties ar gleznām, apmeklētāji var baudīt dzimtās Latgales skaistumu, kas veidots no tās ziedu un zāļu pušķiem.
LdNM komunikāciju un sabiedrisko attiecību vadītāja R. Kučāne.

Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcai – 80

Kaspars Strods, Latgales Kultūrvēstures muzeja eksperts kultūrvēstures jautājumos

Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma:

Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīca pēc pilsētas 1944.gada 6.–7. aprīļa padomju aviācijas bombardēšanas
Otrdien, 12. decembrī, plkst. 14.00 Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) notiks tradicionālā Vēstures mirkļu pietura ,,Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcai – 80”.
Katoļticībai Latgalē ir senas tradīcijas, kuras nostiprinājās pēc 1629.gada, kad reģions tika iekļauts Polijas-Lietuvas valsts sastāvā. Nozīmīgu lomu katoļticības attīstībā ieņēma arī Mariāņu kongregācija, kuru 1673.gadā dibināja svētais Staņislavs Papčinskis (1631–1701). Pakāpeniski attīstot savu darbību, 1924.gadā kongregācijas pārstāvji dibināja savu pārstāvniecību Latvijā. Visai drīz par vienu no kongregācijas garīgajiem centriem kļuva arī Rēzekne, kur 1932.gadā atvēra otro mariāņu klosteri Latvijas teritorijā (pirmo nodibināja Viļānos 1924.gadā).
Pieaugot draudzes locekļu skaitam, tika domāts arī par sava dievnama celtniecību. 1935.gadā pēc arhitekta P. Pavlova izstrādātā projekta aizsākās Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas celtniecības darbi, kurus uzraudzīja tēvs Juris Kārkle (1893–1972), bet 1937.gada 6. decembrī to iesvētīja Latvijas Mariāņu kongregācijas priors Benedikts Skrinda (1868–1947). Dievnams pārdzīvojis gan Otro pasaules karu, gan padomju okupācijas gadus un kļuvis par vienu no Rēzeknes centra nozīmīgākajiem vēsturiskajiem simboliem.
Pasākuma laikā kopā ar Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas priesteri Pāvelu Zeili u. c. mariāņu tēviem iepazīsim dievnama un Latvijas Mariāņu kongregācijas vēsturi.
Gaidīsim tiek visi interesenti!

Sāksies Adventa laiks – labdarības laiks

Svētdien iedegsim pirmo svecīti Adventa vainagā. Latvijas austrumu pierobežā šajā dienā gaidāmi pasākumi. Jau vairāku gadu garumā Ludzas Romas katoļu baznīcas draudzes bērni kopā ar vecākiem gatavo Adventa vainagus ne vien savai ģimenei, bet arī labdarībai. Pirmā Adventa dienā tie tiks pārdoti par ziedojumiem, par kuriem draudze iegādāsies dāvanas bērniem no trūcīgām ģimenēm.
Pasākumi notiks visā pārdomu un gaidīšanas laikā līdz Ziemassvētkiem. Piemēram, 5.decembrī Dagdas Tautas namā būs novada Adventes Lūgšanu brokastis. Tā dalībnieki ar savu ziedojumu sniegs atbalstu Dagdas Svētā Nikolaja pareizticīgo draudzes dievnamam.
Savukārt 6.decembrī Baltinavas kultūras namā plānots Adventa koncerts ,,Sirds lūgšana’’, kurā piedalīsies Latvijas internātpamatskolu audzēkņi no Baltinavas, Rudzātiem, Raudas, Gaujienas, Palsmanes, Sveķiem, kā arī Baltinavas Mūzikas un mākslas skolas.

krasainais_logo

Visvairāk Andreju ir Daugavpils pusē

Andrejs ir viens no populārākajiem personvārdiem Latvijā. Izstrādās, ka šī vārda īpašnieku ir visvairāk Daugavpils pusē. Šodien Andrejdienu Latvijā svin 20 238 Andreji, no kuriem 1361 dzīvo Daugavpilī. Tā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra statistikas dati. Šogad pasaulē nākuši 72 Andreji, kas apliecina šī senā vīriešu vārda nezūdošo popularitāti. Tas ir grieķu cilmes vārds. Rīgā pirmo reizi minēts 1204.gadā. Arī populāros uzvārdos Latgalē ir izmantota Andreja vārda sakne, piemēram, Andžāns.
Andrejdienas pasākumi šodien notiek reģiona izglītības iestādēs, tiesa gan mazāk nekā Mārtiņdiena.

krasainais_logo

Pierobežā pie pazīstamās audējas

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Tas būs stāsts par Anitu Lukaču. Viņa dzīvo Ludzas novada Briģu pagasta Mazajā Pīkovā. Te arī ierīkota aušanas darbnīca. Darbdienās Anita sastopama Zilupē, jo mūzikas un mākslas skolā bērniem māca tādu priekšmetu kā Mācība materiālā. Anitu var sastapt arī Ludzā, kur viņai jau 4 gadus pieder savs veikals-darbnīca. Te ir tikai vietējo meistaru rokām darinātā produkcija: segas, māla podi, krūzes, vāzes, pītie grozi, adījumi, izšuvumi.
Anita:
Lielākā daļa darbu ir mūsu pašu – mani un meitu. Viņas man palīdz. Dzīvo netālu Briģu pagastā. Pie manis vairāk iegriežas vietējie, tūristi – reti. Ienāk, paskatās, nākamreiz atved sev līdzi kaimiņus, draugus un radus. Darba ir pietiekoši. Zvana no Rīgas un pasūta austos brunčus, bikses, svārkus. Pasūtījumi ir arī no Anglijas, tos nosūtu viņiem pa pastu.  Tur arī latvieši dzied un dejo, grib latviskos tērpus.  Tagad jau var sadarboties ar visu pasauli. Pasūta arī austās grāmatzīmes ar personvārdiem. Ir sajūta, ka tuvojas valsts simtgade. Kolektīviem vajag jaunus tērpus Dziesmu un deju svētkiem. Ziemā nodarbošos ar liela izmēra plecu lakatiem. Cilvēkiem pieaug vajadzība pēc tautiskā. Ja agrāk pasūtīja tērpus tikai kolektīvam, tagad katrs vēl grib personīgi sev. Ar to viņi grib atšķirties. Dzīvo Rīgā, bet dzimtene ir Ludzā vai Balvos, tad gribas Ludzas vai Balvu tautastērpu. Es meklēju, kādas krāsas un rakstu īpatnības bija raksturīgās konkrētam novadam. Grūti ir atrast, grāmatās nav aprakstīts tik sīki. Vajag braukt uz muzejiem Rīgā.  Dažkārt nevar atrast arī tur, tad jāņem tuvākais tam pagastam vai tieši Latgalei raksturīgais.

Read more

Viļakas mūzikas un mākslas skolai – 60

1957.gadā tika nodibināta Viļakas mūzikas skola, darbu uzsākot Viļakas kultūras nama ēkā. Toreiz skolā bija 25 audzēkņi. Sākotnēji darbojās tikai 2 nodaļas: klavieru nodaļa, kurā bija 14 audzēkņi, un bajānu nodaļa – 11 audzēkņi. Pēc 5 gadiem tika izveidota pūšamo instrumentu nodaļa, bet 1974.gadā –  vijoles nodaļa.  2002.gadā mūzikas skolā atvēra programmu „Vizuāli plastiskā māksla”, pēc gada mainot izglītības iestādes nosaukumu – Viļakas mūzikas un mākslas skola. 2006.gadā darbu uzsāka sitaminstrumentu klase. Laika gaitā skola iekārtota arī citās, tai atbilstošās telpās.
Pašlaik Viļakas mūzikas un mākslas skola īsteno tādas profesionālās ievirzes izglītības programmas kā Vizuāli plastiskā māksla, Taustiņinstrumentu spēle – Klavierspēles,  Akordeona spēles apakšprogrammās, Stīgu instrumentu spēle – Vijoļspēles apakšprogrammā, Pūšaminstrumentu spēle – Flautas spēles, Klarnetes spēles, Saksofona spēles apakšprogrammās, arī Sitaminstrumentu spēle. Read more

Zilupes mūzikas un mākslas skola kā piemērs citiem

Inga Čekša Ratniece, Foto: Māris Justs
,,Zilupē mūzikas skola ir jau kopš 1965.gada, sākotnēji kā Ludzas mūzikas skolas filiāle. Kopš 1972.gada darbojas kā patstāvīga skola. 1998.gadā pārtapa par mūzikas un mākslas skolu ar mūzikas, horeogrāfijas, gleznošanas un aušanas nodaļām. Tādas bija tikai 4 skolas Latvijā. Mēs bijām labs piemērs citiem, ka var būt gan mūzika, gan māksla, gan deja. 20 gadu laikā šādu skolu skaits ir krietni audzis. Ir arī Kārsavā un Ludzā,’’ tā stāsta Zilupes mūzikas un mākslas skola direktore ir Vera Doreiko-Sinkeviča.
Pašlaik skolā mācās 119 audzēkņi. Bērni vairāk izvēlas mūziku, jo ir daudz programmu: taustiņinstrumentu, stīgu instrumentu un pūšaminstrumentu.   Skola aktīvi piedalās pilsētas pasākumos, rīko garīgās mūzikas koncertus.  Pērn Zilupē organizēja Starptautisko Tautas mūzikas un folkloras festivālu, aicinot ciemiņus no Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas un Polijas.

Read more